Saruna ar Zigurdu Barbinu /1926-2018/

Svētīgāk ir dot nekā ņemt.

Saruna ar draudzes brāli Zigurdu Barbinu, draudzes 150. gadadienu sagaidot.

Kā jūs nonācāt Priekules draudzēā?

Mans paps bija mācītājs Priekules draudzē, viņš kalpoja šeit 13 gadus (mācītājs Juris Barbins, kalpošanas gadi Priekules draudzē: 1924-1937). Viņam bija vairākas draudzes – Vecā Priekules draudze, Gulbenas draudze (Gulbenas baptistu baznīca, kas atradās pie Gulbenas muižas starp Priekuli un Vaiņodi), Priekule. Kodols jau bija Priekulē. Tāpat mums bija svētdienskola, jauniešu pulciņš, māsu pulciņš darbojās, koris bija. Svētdienskolā nāca arī no neticīgām ģimenēm. Ar jauniešiem arī bija tā – pamatā ar to nodarbojās mana mamma, viņa lasīja referātus, tulkoja no angļu valodas. Lielākoties mamma nodarbojās ar to visu, viņa bija ļoti sabiedriska. Jauniešu saieti un svētdienskolas notika šeit pat, manās mājās. Otrajā stāvā izveidojām bāreņu patversmi, kur bija trūcīgi bērni, kuriem nebija vecāku. Visus produktus saveda draudzes zemnieki un deva bērniem. Bērnu bija ap 15, bet skaitlis auga un radās jautājums: kur likt tos bērnus? Tad baptistu savienība izlēma, ka Vaiņodē jābūvē lielāka vieta.

Tie, kas negribēja laulāties baznīcā, tika salaulāti šeit, mūsu lielajā zālē.

Mums baznīcā bija arī mandolīnu orķestris. Lieldienu rītā aicinājām pūst Rīta ielas draudzi, jo viņiem bija varens pūtējorķestru koris.

Man ļoti patika mācītājs Vadonis mūsu draudzē (mācītājs Guntars Vadonis, kalpošanas gadi Priekules draudzē: 2000-2006)– tas bija kas labs! Es nezinu, ko tagad šis mācītājs vada un visu dara. Bet lai nu kā – Dievs ir Viens! Bībelē rakstīts: svētīgāk ir dot nekā ņemt. (Apustuļu darbi 20:35). Es arī tagad mēģinu tā darīt.

Mums no rīta bija dievkalpojums, un pēc dievkalpojuma bija svētdienas skola. Kad pārcēlāmies uz Mazgramzdu, gājām Gulbenas draudzē, jo tā bija 3 kilometru attālumā no mājām, bet Priekules draudze – 7 kilometri. Mums tika rīkotas evaņģelizācijas sapulces, katru vakaru nedēļas garumā no vietas mums brauca vadītāji no lielām draudzēm, un tad līdz ar to tika uzrunāta jaunatne un tika veidotas lūgšanu stundas, dalījās ar liecībām. Tad draudzē izziņoja par iespēju pieteikties kristībām. Tagad ir savādāk, bet iepriekš bija tā – kristību kandidāti stāv kapam apkārt baltās drēbēs . Un tad ir viens, kas stāv blakus un dod roku. Blakus stāv koris un dzied vienu pantiņu, ieejot kristību kapā, un pagremdes laikā atkal koris dzied otru pantiņu. Man šķiet, tagad vairs nav tā svinīguma tam visam. Un vēl kas – kapos. Agrāk kapos vienmēr, kad apglabāja mirušo, bērinieki dziedāja no dziesmu grāmatām. Kad es biju uz bērēm tagad, nesen, man tas likās pavisam jocīgi – iemet mirušo bedrē un uzrok zemi pa virsu, un ar to viss ir izteikts. Visā visumā jau labi, ka vēl ir tik daudzi, kas atzīst garīgās vērtības, jo tagad tikai visi pēc naudas dzenas.

Atceros, ka Mazgramzdā rīkojām nometnes jauniešiem no visas Kurzemes. Vienugad paps rīkoja draudzi Kalētos.

Kurā kalpošanas nozarē jūs iesaistījāties?

Es jau nebiju tur, pie tiem vadošajiem, tur bija citi. Es biju vienkārši kā dalībnieks. Tad jau nebija tā, visa tā padarīšana bija savādāka. Un tādās jauniešu sanāksmēs es nemaz netiku, jo mani paņēma Grobiņā uz skolu mācīties. Un tad mani paņēma uz vācu leģionu, tiku armijā, un tad pie Rīgas rakām ierakumus, un mūs pārveda uz Liepāju. Kādu mēnesi vai divus pabijām Karostā, apmācības izgājām, un tad vienā rītā mūs sasēdināja kuģī un aizveda mūs uz Vāciju, Franciju, Poliju. Dievs ir visur!

Cik daudz aktīvu jauniešu bija draudzē?

Ap 10 līdz 15.

Kādā vecumā jūs izdarījāt izvēli sekot Kristum un ienācāt draudzē?

1942.gadā. Man tas viss nāca no tāda pārdzīvojuma par to, kas notiek. Mēs ar papu tur, Mazgramzdā, pļāvām grāvi, un iznāca mums saruna. Un es viņam izteicu savu vēlēšanos, un mēs pielūdzām Dievu. Kristījāmies Gulbenas baznīcā.

Vai jums bija nekristiešu draugi? Kā viņi uztvēra to, ka esat kristietis?

Pamatskolā esmu to krietni izjutis – ar kājām spēra un apsaukāja. Kad viņi bija vairāki, un es biju viens pats, visādas muļķības viņi laida ārā, it īpaši par papu un draudzi.

Ko jūs novēlat draudzei 150-tajos gadasvētkos?

Lai draudze pastāvētu vēl 150 gadus!

Intervēja Amanda & Sanita.
Septembris, 2016.


Comments are closed.

Priekules baptistu draudze


Mēs mācāmies īstenot to, ko Dievs ir pateicis par draudzi.

Pielūgsme - ieved cilvēkus tuvākās attiecībās ar Dievu. Šīs attiecības kristietim dod piepildījumu un dziedināšanu. Dieva pielūgsme un slavēšana nav atkarīga no mūsu garastāvokļa, emocijām vai gatavības Dievu slavēt. Dievam pienākas gods, neatkarīgi no mūsu stāvokļa.

Evaņģelizācija - Labās Vēsts līdzdalīšana visiem cilvēkiem. Draudze pastāv, lai liecinātu pasaulei par jaunu dzīvi Kristū. Ir divas lietas, kuras nebūs iespējamas Debesīs: grēkot un stāstīt pazudušiem par Kristu. Kāpēc Dievs mūs ir nolicis šajā pasaulē? Jēzus sacīja: "Lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis"

Pieaugšana – draudze pastāv, lai tās locekļi mācītos. Kristieša pieaugšanas mugurkauls ir Bībeles lasīšana, lūgšana, mācīšanās un pielietošana dzīvē.

Kalpošana – draudze pastāv, lai apliecinātu Dieva mīlestību līdzcilvēku vajadzībās. Katrs draudzes loceklis ir NOZĪMĪGS. Katram draudzes loceklim ir savs UZDEVUMS. Katra uzdevums ir SVARĪGS.

Sadraudzība - draudze pastāv, lai stiprinātu viens otru kā garīga ģimene. Jaunajā Derībā ir vismaz 55 pavēles, kuras var izpildīt tikai sadraudzībā ar citiem: Mīliet viens otru; nesiet viens otra nastas; iedrošiniet viens otru; piedodiet viens otram, u.tml.