Rīgas Vīlandes draudzes 23. dzimšanas diena
Draudzes koris bija uzaicināti uz RĪgas Vīlandes draudzes dzimšanas dienas dievkalpojumu, un bija sarunāts autobuss, un braucēji bija plānoti tik daudz, ka brīvu vietu vairs nav. Taču nedēļas laikā saslima 10 cilvēki, arī kādi no kora dziedātājiem, un autobusā palika brīvas vietas. Draudzē aicinājām vairākus cilvēkus braukt līdzi. Tā nu pēkšņi atsaucās kādi, arī vairāki jaunieši, kuri aktīvi piedalījās draudzes labdarības tirdziņā un pēc tam senioru apmeklējumos Priekules novadā. Draudzība ar jauniešiem turpinās. Brauciens uz Rīgu un diena Vīlandē bija interesanta, un pēc šī brauciena vēl vairāk draudzība stiprinās savā starpā.
Stāsta Inita:
“Bieži vien mēs, cilvēki, apvainojamies un nespējam samierināties ar situācijām, kuras nav bijušas mūsu vēlmju sarakstā. Šoreiz arī es skrēju laikam pa priekšu. Mana vēlme bija apciemot radiniekus netālu no Rīgas, pie kuriem jau kādu laiku nebiju ciemojusies. Es biju izplānojusi visu, – kā nonākšu gala mērķī, cik dienas tur pavadīšu un, protams, kad atgriezīšos. Pastāstot savus plānus vecākiem, saņēmu sev ļoti nepatīkamu ziņu. Mana mamma man atbildēja: “Kā jau tu teici,- tie ir Tavi plāni, bet vai tie ir Dievam pa prātam?”
Dzirdot šādu jautājumu, un, kā jau vienmēr uzskatot, ka visam jābūt pēc mana prāta, teicu: “Bet vai Dievs kādreiz novērtē to, ko vēlos es?” Skaidri saprotams, ka jutos aizvainota, jo mana vēlmju pasaule bija sagrauta. Man bija atlikušas divas dienas līdz manam izplānotajam braucienam, un apkārtējie apstākļi gluži vai man rādīja priekšā, ka man nevajag braukt pie radiniekiem.
Ieplānotajā dienā devos ar kori uz koncertu Rīgā un pēc tam cerēju, ka varēšu braukt ciemoties pie radiniekiem. Es neaizbraucu! Es biju pārgurusi no pārlieku ilgas sēdēšanas un vēlējos gulēt vairāk kā elpot. Man nebija rūgtuma sajūtas un sāpes sirdī, ka neaizbraucu pie radiniekiem. Jutos pat nedaudz atvieglota. Pavisam negaidīti saņēmu zvanu no mācītāja Mārča ar piedāvājumu nākamajā dienā doties uz Rīgu uz Vīlandes baptistu draudzes gadasvētkiem. Es nezināju, kādus cilvēkus tur satikšu, es nezināju, ko es tur darīšu, bet mana atbilde negaidot bija – jā. Visu mājupceļu no koncerta Rīgā prātoju, ko Dievs man ir sagatavojis.
Viņš man bija sagatavojis siltus saules starus agrā rītā, mirdzošus smaidus un labu pašsajūtu! Ierodoties Rīgā, Vīlandes baptistu draudzē manas acis nespēja aptvert, cik skaisti tur bija, tik gaiši, un sajūta bija kā mājās, un mans vēderiņš tika pie garšīgākajiem kruasāniem (maizītēm) pasaulē. Es pavadīju pašu svētīgāko laiku. Katra liecība un mācītāja runa mani aizrāva tik ļoti līdzi, ka dievkalpojuma beigās biju pati pārsteigta, ka vēl arvien esmu spējīga mierīgi nosēdēt, klausīties un uzklausīt Dieva darītos brīnumus!
Es guvu atbildi uz savu aizvainojošo jautājumu, vai kādreiz Dievs novērtē to, ko vēlos es! Vai kādreiz es novērtēju to, ko Viņš dara mana labā…? Viņš novērtē vienmēr un pat vairāk, kā jebkad spētu vēlēties. Es esmu priecīga, ka mācītājs Mārcis man deva šādu iespēju atvērt acis un saprast, ka pasaule negriežas ap mani.
Nekad nevajag skriet laikam pa priekšu, vajag paļauties uz Dievu un samierināties ar situācijām kuras neesi ieplānojis, jo nekad jau Dievs Tev neuzliks uz pleciem vairāk kā spēsi panest. Es nenožēloju nevienu brīnumaino minūti, ko pavadīju Vīlandes draudzē un mūžīgi būšu pateicīga par šo dienu! Paldies!”
Priekules vidusskolas skolēnu prezidente Inita Cimere