Marisa liecība
… nevēlējos vēlreiz krist tajā bedrē, kurā jau biju …
Esmu dzimis Aizputē, bet dzīvoju Priekulē. Es nepiedzimu kristiešu ģimenē un mani neaudzināja kristīgā garā, tikai, kad biju mazāks, ik pa laikam tiku vests uz baznīcas dievkalpojumiem, tur arī gāju svētdienskolā. Tā manas attiecības ar Dievu beidzās, tā īsti arī neiesākušās. Es turpināju savas gaitas Priekules vidusskolā, sekoja pusaudžu gadi, un tiem līdzi nāca ne tās labākās izklaides un nodarbes – gan brīvdienās, gan vēlu vakaros. Gadiem ejot, kļuvu vecāks un nelabvēlīgās izklaides un nodarbes diemžēl auga spēkā. Un tā – līdz vienam brīdim, kad pārkāpu visas pieļaujamās robežas un nonācu patiesi neapskaužamā situācijā.
Man radās nepatikšanas ar policiju un citas lietas. Tajā brīdī pār mani nāca apskaidrība, ka tā nedrīkst turpināt – mani vecāki to nav pelnījuši, neviens no mums to nav pelnījis, es taču nodaru pāri sev un vēl jo vairāk saviem tuviniekiem, un es negribēju pazaudēt savu draudzeni, ar kuru jau ilgi draudzējos. Kaut kas bija jādara, – to es sajutu. Šī sajūta pie manis atnāca 2014. gada maija beigās. Kad sapratu savu situāciju un tās izraisītās sekas, es pilnībā pārstāju lietot alkoholu, es nesmēķēju iepriekš un to arī tagad nedaru. Tas, ka pārstāju vēl daudzas lietas darīt, atstāja manī tukšumu, un kaut kas bija jāliek tā visa vietā. Bet es noteikti nevēlējos vēlreiz krist tajā bedrē, kurā jau biju. Man kaut kaut kas nelika mieru, un visu laiku bija jādomā par to, ko citi dara, ja neiet uz tusiņiem. Tad es iedomājos uzrakstīt savam klasesbiedram Valteram (kurš jau bija aktīvs Priekules baptistu draudzes loceklis) un pajautāt, ko tad tie cilvēki dara svētdienās tajā baznīcā. Bez sīkiem paskaidrojumiem saņēmu atbildi: “Atnāc un ieraudzīsi!” Es paklausīju aicinājumam un aizgāju. Baznīcā redzēju cilvēkus, kas ir laipni, atsaucīgi, neliekuļo, neapmelo, ir dzīvesprieka pilni. Es biju šokā, neko tādu nebiju pieredzējis, tas man bija kas jauns. Es to arī gribēju, sapratu, ka man tas ir vajadzīgs!
Tā iesākās man ceļš draudzes dzīvē. Vēlāk sāku iet uz jauniešu vakariem, kur mācījāmies par Bībeli un Jēzu. Tad vienā piektdienā jutu iekšēju aicinājumu, ka es vēlos kristīties, ka es gribu būt Dieva bērns. Sākās mans ceļš un mācības līdz kristībām, kur uzzināju un mācījos daudz interesantu lietu. Manas kristības bija 2015. gada 12. aprīlī. Tā bija diena, kad kopā ar citiem es visu savu veco dzīvi atstāju sev aiz muguras un tiešām jutos kā no jauna piedzimis. Tas bija vienreizēji – saprast to, ka nu es esmu kopā ar Jēzu uz mūžu.
Tik milzīgs liels paldies visai Priekules baptistu draudzei. Jūs esat mana lielā ģimene, kura, ticu, par mani nekad neaizmirsīs un palīdzēs visās grūtībās. /Mariss Dārznieks/