Vēsture

“Pirmās ziņas par baptistiem priekulnieki saņēmuši Liepājā un Grobiņā, uz kurieni tiem bieži nācies braukt gan muižas, gan pašu darīšanās. 1866.gada aprīlī Priekules Bražu mājās ieradās skatrenieks Valts Jaunģelžs un noturēja pirmo sapulci Priekulē. Klausītāju bijis daudz, un arī gandrīz vai visi pagasta amatu vīri, vietējais muižkungs un mācītājs Esenbergs. Drīz pēc Jaunģelža Priekuli apmeklējis kāds brālis no Liepājas, vārdā Bērziņš, un noturējis dievvārda sapulces Ģēģeru mājās. Priekulniekiem ļoti iepatikušies Bērziņa dievvārdi, un tie to lūguši vēl noturēt otru sapulci, kura arī notikusi Jānaišu mājās un bijusi ļoti apmeklēta.Tā paša gada Lieldienu nedēļā Priekulē ieradās Skatres draudzes loceklis Danelis un atrada tur plaši atvērtas durvis Evaņģēlijam. Klusajā nedēļā viņš noturēja sapulces Ķezēnu mājās, un uz pirmo Lieldienu Daneli uzaicināja Jānaišu saimnieks. Ļaudis jau no rīta sākuši pulcēties Jānaišos. Kad pienācis sapulces laiks, klausītāju bijis tik daudz, ka pārgājuši uz kādu pakalnu, tā saukto Stutenu kalnu. Klausītāju bija vairāk nekā tūkstoš cilvēku.

Pirmie no priekulniekiem, kuri caur kristību pievienoti draudzei, bija divas jaunavas Ieva Auceniek un Ilze Deksne. Šīs abas māsas kristītas 1866. gada 17. maijā Skatrē no Dingša. Nākošās kristības notikušas tajā pašā mēnesī Tadaiķos. Tur arī vēlāk kristīts Priekules draudzes ilggadējais priekšnieks, Jānaišu saimnieks Niklāvs Klabis. Draudze augusi ļoti strauji, tā, ka 1866. gada beigās Priekulē jau skaitīja 54 kristītus draudzes locekļus.” /J. Rīss “Latviešu baptistu draudžu izcelšanās un viņu tālākā attīstība”/

Draudzei ir savs dievnams. Pirmais, 1912. gadā uzceltais nams, tika uzcelts mācītāja Jāņa Dienava laikā kā Priekules Ciānas draudzes dievnams. Dievnams tika nopostīts Otrā Pasaules kara laikā. Pēc tam 1948. gada 20. jūnijā tika atklāts jaunuzceltais dievnams.

“Priekules draudzes vēsture ir ticības liecība par Dieva darbu Latvijā. Kaut vai tas, ka pēc Otrā pasaules kara pat ēst nebija ko, bet Priekules draudze jau atjaunoja sagrauto draudzes namu.” /Agris Dzelme, intervijā Baptistu Vēstnesim, 2010.g.maijs/