In Memoriam Gunārs Arnolds Baumanis
In Memoriam Gunārs Arnolds Baumanis (09.07.1929. – 29.09.2020.)
Mācītājs emeritus Gunārs Baumanis savu svešniecības gaitu ir pabeidzis. Pilnīgs, līdz galam izdzīvots mūžs. Kopā ar dzīves un ticības draugu Dzidru Bitīti aizvadīti 63 gadi, no kuriem gandrīz 40 gadus ir kopīgi kalpots, sējot Dieva Vārda sēklu vismaz 10 Latvijas baptistu draudzēs. Tā Kunga svētīts ar četriem ticīgiem dēliem, 10 mazbērniem un 12 mazmazbērniem.
Gunāra aicinājums bija glābt dvēseles mūžībai. Šo aicinājumu viņš saklausīja, kad 1965. gadā bīskaps Fricis Hūns viņu aicināja sākt diakonijas kalpošanu. Atsaukšanās šim aicinājumam nepalika padomju laika ideologu neievērota, un Gunāram nācās izvēlēties – priekšnieka amats darbavietā vai viņa kalpošana draudzē. Gunārs paliek diakonijas darbā. 1967. gadā pēc bīskapa Pētera Egles aicinājuma Gunārs uzsāk kalpošanu Mazsalacas draudzē. Sakarā ar garīdznieku trūkumu Ziemeļvidzemē Gunāra kalpošana šeit ir ļoti plaša – arī Valmierā, Smiltenē un Valkā. Šajā laikā Gunārs Baumanis arī uzsāk un 1974. gadā pabeidz mācības neklātienes Bībeles kursos Maskavā.
1977. gadā Gunārs ar ģimeni pārceļas uz Priekuli. Viņa kalpošanas laikā aktivizējas Priekules draudzes jauniešu sanākšanas. Dieva Vārds un dziesmas ar jaunu degsmi nu var skanēt arī Paplakas draudzē, kas ir vēl viena kalpošanas vieta, kurā Gunārs strādā, kopjot Tā kunga druvu. Pēc vienpadsmit gadiem Kurzemē 1988. gadā kalpošanas ceļš ved Zemgales virzienā. Bīskapa Jāņa Tervita uzrunāts, Gunārs pārceļas uz Jēkabpili, kur pēc ilgajiem padomju nebrīves gadiem draudzē aizsākas jauns posms – tiek dibināta svētdienkola un Dieva Vārdu ir iespējams sludināt visām paaudzēm. Pēc sešu gadu kalpošanas Jēkabpilī Gunārs atkal atgriežas Kurzemes pusē, šoreiz Kuldīgā un Snēpelē. Šī kalpošana viņam dāvā dziļu gandarījumu, jo katram kalpotājam vienmēr ir un būs patiess prieks redzēt augļus, kādus nes Dieva Vārda spēks. Snēpeles draudze Gunāra kalpošanas laikā var svinēt kristības septiņiem jauniešiem.
1998. gadā Gunārs Baumanis beidz aktīvo kalpošanu draudzēs un pārceļas uz dzīvi Priekulē. Tomēr mācītāja aicinājums viņam liek atkal un atkal atsaukties tad, kad rodas nepieciešamība sludināt draudzēs, kurās pietrūkst vai ir jāaizvieto prombūtnē esošu kalpotāju. Rudenīgā septembra novakarē viegli, bez ilgstošām ciešanām, Gunārs aizvēra šīs dzīves pēdējo lapaspusi, lai brīnišķi spožajā augšāmcelšanās rītā savus mīļos sveiktu, sastopot atkal godībā. Ir noslēdzies Tā Kunga svētīts Dieva kalpa mūžs, kas viscaur bijis piepildīts ar Vēsti par Kristus glābjošo nopelnu, Viņa bezgalīgo žēlastību un brīnišķās godības cerību.