Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?
Lk.18:18-30 „Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: “Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?” Bet Jēzus tam sacīja: “Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu. Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.” Tas atbildēja: “To visu es esmu turējis no mazotnes.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: “Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!” Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. Bet, kad Jēzus to redzēja, Viņš sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā! Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var tikt izglābts?” Bet Viņš atbildēja: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” Tad Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam Tev gājuši līdzi.” Bet Viņš teica: “Tiešām Es jums saku: nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvību.”
Lasot Lūkas evaņģēliju 18. nodaļu, turpinās Jēzus sarunas līdzībās un tā iesākas ar līdzību par atraitni un netaisno tiesnesi, turpinās līdzība par farizeju un muitnieku, kuri abi bija templī un lūdza Dievu, tad parādās notikums ar maziem bērniem, kurus Jēzus svētī un paskaidro mācekļiem: Kas Dieva Valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā. Lk.18:17
Notikumu turpinājumā pie Jēzus pienāk kāds priekšnieks, kurš ir bagāts. Nelasot papildus informāciju par šo notikumu, mēs maz ko varētu saprast, kas viņš tāds ir un kāpēc tā jautā. Vēlos jūsu uzmanību pievērst nozīmīgām lietām, kuras Lūkas evaņģēlijā piemin un paskaidro.
Šajā sarunā ar bagāto priekšnieku Jēzus stāsta par to, kāda ticība ir kļūdaina, jo priekšnieks ir farizeja vai jebkura cita tāda cilvēka piemērs, kurš ir bagāts un paļaujas tikai uz sevi. Šis priekšnieks iztaujā Jēzu par to, kas viņam jādara, lai iemantotu mūžīgu dzīvību. Lūkas evaņģēlijā „priekšnieki” ir farizejiskā grupējuma pārstāvji Sinedrijā (senebreju valsts augstākā pārvaldes iestāde). Tādejādi šis priekšnieks pārstāv Jēzus pretiniekus visaugstākajā līmenī. Šis cilvēks iemieso divus galvenos farizeju trūkumus: viņš ir liekulis, jo tic, ka ir pilnībā turējis visus baušļus -”To visu es esmu turējis no mazotnes.” Lk.18:21, un ir pārlieku norūpējies par savu mantu – „to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts” Lk.18:23.
Bagātais priekšnieks pauž savu naidu pret Jēzu, uzrunā lietodams neitrālu titulu ”Mācītāj!” Šādi Jēzu parasti uzrunā Viņa oponenti. Galvenā šajā tekstā ir mūžīgās dzīvības tēma. Jau no paša sākuma ir saprotams, ka priekšnieks raugās uz mūžīgās dzīvības mantošanu no sevis veikto darbu redzes viedokļa. Vārdi: „KAS MAN JĀDARA” atrodas pašā sākumā, atklājot viņa uzskatus par mūžīgās dzīves iegūšanas veidiem.
Jēzus liek paraudzīties uz sarunu par Bauslību, uzvedību un ieiešanu valstībā no Dieva redzes viedokļa. Viņš saka priekšniekam – „baušļus tu zini” liekot pievērsties Dieva atklāsmei Torā (5 Mozus grāmatas, likumi). Tomēr priekšnieks neatlaidīgi uzlūko tikai pats savus sasniegumus – „To visu es esmu turējis no mazotnes” un nesaprot, ka valstība ir Dieva dāvana labajā Mācītājā Jēzū.
Ir atšķirība starp mantas izdalīšanu nabagiem un dāvanu došanu. Tas, ka nabagie ir Jēzus patiesu rūpju objekts ir saprotams jau no Viņa pirmās uzrunas Nācaretē – „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem..” Lk.4:18 un arī Jēzus iesāktie svētības vārdi – „Bet Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: “Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība!” Lk.6:20
Caķejs darīja to, ko neizdarīja bagātais priekšnieks. Caķejs deva dāvanas nabagiem no sava īpašuma. – “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” Lk.19:8 Pavēle pārdot visu nozīmēja, ka bagātajam priekšniekam ir jāpārdod ģimenes īpašumi, tādejādi norādot, ka Jēzu viņš vērtē augstāk nekā mīlestību pret mantu un ģimeni. Bagātā priekšnieka reakcija uz Jēzus aicinājumu ir dabiska: – „Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts” 18:23. Lai gan viņš ir Vārda klausītājs, tas nozīmē, ka viņš ir nācis pie Jēzus un dzirdējis Jēzus mācību par to, kā mantot mūžīgo dzīvību, viņš nav spējīgs spert pēdējo soli un kļūt par Jēzus mācekli. Jēzus piedāvājums viņam liekas neiespējams. Vai gan tas neattiecas arī uz mums visiem? Viņš nespēj noticēt, ka tas, kas cilvēkiem nav iespējams, ir iespējams Dievam.
Tāpat kā līdzībā par sējēju, starp ērkšķiem mesta sēkla „ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā, un pasaules kārībās un noslāpst, un nenes nekādus augļus.” Lk.8:14
Daudzu gadsimtu gaitā ļoti daudzi ir mēģinājuši dažādi izskaidrot dīvaino salīdzinājumu par kamieļa ieiešanu caur adatas aci, lai gan vairums mūsdienu Bībeles komentētāji uzskata, ka Jēzus vēlējies, lai klausītājs to saprastu burtiski. Jēzus runā tieši par to, ka kamielim nav iespējams ieiet caur adatas aci. Mantot mūžīgo dzīvību un ieiet Dieva valstībā ir tikpat neiespējami. Abos šajos gadījumos ir nepieciešams brīnums. Jēzus skaidro bagātajam priekšniekam un visiem Vārda klausītājiem, ka bez Dieva brīnumainās iejaukšanās cilvēkiem valstība ir neaizsniedzama. – “Kas tad var tikt izglābts?” .”Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” Lk.18:26,27
„Ir gandrīz neiespējami izskaidrot šo vārdu nozīmi un iespaidu Vidējo Austrumu kultūras kontekstā. Ikvienam Vidējo Austrumu tautu piederīgajam ir divas prioritātes, kuras uzskatāmas gandrīz vai par būtiskākām par paša dzīvību, un tās ir ģimene un vietējā kopiena. Sarindojot abas šīs prioritātes vienā sarakstā un tad nosaucot trešo, kas ir būtiskāka par abām minētajām, Jēzus izvirza prasību, kura austrumniekam ir gandrīz neizpildām, ņemot vērā kultūras kontekstu. Tas spēj, ja ne sekot, tad vismaz apliecināt desmit baušļus, bet šī prasība jau ir pāri pār to. Tādas lietas ir iespējamas vienīgi Dievam.” /Kenets Beilijs/
Kā ir ar Tevi? Kas tev vēl trūkst? Varbūt esi līdzīgā spriedumā pats par sevi. Kas man vēl vajadzīgs pie tā, ko es daru? Baznīcu apmeklēju, Bībeli lasu, Dievu lūdzu, korī dziedu, nelietoju kaitīgas vielas un citiem neesmu atmetams. Kas vēl ir pieliekams manai „svētdzīvei?” Ja nokļūšana Debesu valstībā ir Dieva brīnums, tad kas ir tas, kas man dod šo pārliecību par šo brīnumu? Vai Tu mīli Jēzu vairāk nekā savu mantu, savu veiksmi un spējas. Vai Tu mīli Jēzu vairāk par viņa dotajām svētībām? Ja bērni ir Tā Kunga svētība, ja mīļotais cilvēks ir Tā Kunga svētība, ja draugi un darbs ir Tā Kunga svētība, ko Tu mīli vairāk? Dievs Priekules baptistu draudzi ir šeit veidojis un ļāvis pastāvēt.
Atļausim Jēzum Kristum būt mūsu vadītājam savās dzīvēs, ģimenēs un draudzē. Sekosim Viņam, kur Viņš mūs grib vadīt. Sekosim kā draudze redzot, kas mums Priekulē un novadā ir darāms. Ir cilvēki, kuri netic Jēzum, kuri nenāk baznīcās. Ir nabadzīgi un grūtdieņi, pie kuriem Kristus mūs sūta, ir bērni un jaunatne, kuri ir jāmāca un jāvada. Ir cerību meklējošas dvēseles, kuri meklē Kristus sekotājus. Sekosim Kristum, draudze, lai varam pildīt Kristus pavēli, nevis ieteikumu, bet pavēli par gaismu pasaulei, par sāli zemei, par cilvēku māceklību Kristum.
Svinēsim par katru atgrieztu dvēseli Tam Kungam. Cīnīsimies lūgšanā par mums zināmiem cilvēkiem, ko Svētais Gars mums norāda. Paklausīsim Kristum, darīsim misijas darbu.
Turpināsim kā draudze apmācīt tos, kuri tikko sāk sekot Kristum, turpināsim sadraudzību, pielūgsmi, kalpošanu un evaņģelizāciju. Lūgsim, lai Dievs mūs vada kā draudzi Priekules un novada cilvēkiem par svētību. Lai Viņa Vārds top pagodināts!
Priekules baptistu draudzes sludinātājs Mārcis Zīverts