Vanesas liecība
… Esmu pieņemta. Esmu Dieva bērns…
Jau kopš mazotnes esmu zinājusi, ka ir Dievs. Man par Viņu stāstīja mamma – mums mājās bija visādas bildītes ar Jēzu, Svēto Mariju un citiem. Arī bija zilas krāsas Jaunā Derība, kuru es lasīju. Mani interesēja, kas tur rakstīts! Protams, ka es neko tajā laikā vēl nesapratu. Kā mazu meitenīti mani kristīja Priekules luterāņu draudzē. Es to neatceros, tikai zinu to, ka biju smagi slima tajā dienā. Katru gadu gājām tur uz svētku dievkalpojumiem. Atceros arī to, ka mans brālis gāja uz baznīcu (tobrīd nezināju, kur) un tad, mājās atnākot, pildīja kādu uzdevumu grāmatiņu. Pēc kāda laika par to dabūja mantu kasti. Brālis man arī nesa šīs grāmatiņas, un es pildīju, lai dabūtu kasti ar mantām.
Manā skolā līdz trešajai klasei bija kristīgās mācības stunda. Es piedalījos, bet neatceros neko no tā. Tā šie gadi ir paskrējuši nemanot. Nepievēršot uzmanību kristietībai, esmu darījusi daudzas stulbas lietas. Lietoju apreibinošas vielas (neskaitot narkotikas), mēģināju smēķēt un arī vazājos pa naktīm apkārt, jo mani draugi tā darīja. Ja viņi tā var, tad es arī tā varu.
Kādu dienu, 2014. gada martā, kad mani palaida ātrāk no stundas, satiku meitenes – Lindu un Rinaldu. Viņas runāja par jauniešu vakariem, kādas spēles spēlēt, viņas mani ieinteresēja un uzaicināja. Tur uzzināju, ka arī mana laba draudzene iet uz jauniešu vakariem, tobrīd man tas bija pārsteigums. Tā nu es gāju visu laiku ar viņu, un, ja viņas negāja, es arī negāju – laikam baidījos būt viena starp pārējiem jauniešiem, jo vienīgais, kas runājās un „spieda” informāciju ārā no manis bija Valters.
Kādu dienu saņēmu „lielo drosmi” un aizgāju viena pati. Es lepojos ar to, jo tad visu sāku uztvert nopietnāk. Sēdēju maliņā bez citu uzmanības un klausījos – sāku iepazīt Dievu, kā to mums sludināja. Sāku lasīt Bībeli, kā to mācīja ar dažādu pierakstu palīdzību. Sāku piedalīties visādos pasākumos, un izpalīdzēt dažādos darbos – tas mainīja manu dzīves uztveri. Es iepazinu jaunus draugus! Citi, kas uzzināja, ka eju baznīcā, neuztvēra to traģiski un turpināja draudzēties ar mani. Man bija prieks, jo bija stāstīts, ka vairums cilvēku kristiešus atstumj.
2014. gada 26. decembrī man bija saruna ar Valteru. Runājāmies, braucot „20 garus kilometrus”, – tā bija nozīmīgākā saruna, kas vien man bijusi, – es sapratu, nožēloju grēkus, pieņēmu Jēzu savā sirsniņā un atdevu viņam savu dzīvi. Paldies mācītājam Mārcim, kas mani uzrunāja kristīties. Es zināju, ka es to vēlos, zināju, ka būs grūtības un nesaprašanās. Ar katru aizvadīto nodarbības „Vektors” stundu pie sevis domāju: drīz!
Tā nu pienāca 2015. gada 12. aprīlis, kad es kristījos! Esmu laimīga, ka ne tikai Jēzus būs ar mani, bet ka es varu būt ar Jēzu! Ir kritumi un atkal rāpšanās ārā no „bedres”. Es vēl joprojām pieļauju kādas kļūdas un grēkoju, taču tas nemazina manu mīlestību pret Tēvu. Esmu pieņemta. Esmu Dieva bērns!
/Vanesa Nellija Salna, 11.11.2015/