Tver mirkli un dzīvo ar jēgu piepildītu dzīvi!
Dr. Dena Allena svētruna 2013.g. 22.septembrī Priekules baptistu draudzē, ASV draugu misijas nedēļā.
Dens ir Makgregora baptistu draudzes mācītājs no Fortmaijersas, Floridā, ASV, kas ir Priekules baptistu draudzes māsu draudze Amerikā.
Rakstvieta: Filipiešiem 3:7-16
Stāsts. Kādā vilcienā iekāpa kareivis un viņa komandieris. Vienīgās brīvās vietas vagonā bija pretī skaistai jaunai sievietei, kura sēdēja blakus savai vecmāmiņai. Viņām pretī nosēdās vagonā iekāpušais kareivis un komandieris. Visi četri iesaistījās patīkamās sarunās, kuru laikā kareivis un jaunā sieviete meta viens uz otru acis. Viņu savstarpējā pievilcība bija uzreiz pamanāma. Pēkšņi vilciens iebrauca tunelī, un vilciena vagonā iestājās pilnīga tumsa. Un pēkšņi vagonā atskan divas dažādas skaņas – var dzirdēt, ka nošmaukst skūpsts un pēc mirkļa uzreiz arī noskan pa vaigu iesista pļauka.
Vecmāmiņa nodomāja: Kāds nekauņa! Tas kareivis nobučoja manu mazmeitu, bet man prieks, ka mazmeita viņu iepļaukāja, kā to nekauņa bija pelnījis.
Komandieris nodomāja: Es saprotu, ka puisis vēlējās nobučot meiteni, tik žēl, ka viņa kļūdījās un iecirta pliķi man, nevis viņam.
Jaunā meitene nodomāja: Cik jauki, ka viņš mani noskūpstīja, bet žēl, ka vecmāmiņa viņu par to iepļaukāja.
Kad vilciens izbrauca no tuneļa, un vagonā kļuva gaišs, kareivja smaids bija pār visu seju. Viņš bija satvēris un izmantojis iespēju tumsas aizsegā noskūpstīt daiļu meiteni un vēl iesist pliķi savam bargajam komandierim, turklāt izvairoties no jelkādām sekām! Lūk, šis jaunais kareivis patiešām zināja, kā satvert mirkļa piedāvāto iespēju!
Virsmērķis jeb jēga. Bieži tas ir jauns gads, kas daudziem saistās ar plānošanu, jaunu mērķu uzstādīšanu un jaunu apņemšanos šim gadam (labāk strādāt, mācīties, mazāk ēst, vairāk smaidīt, vairāk kalpot, vairāk būt kopā ar ģimeni, būt labākam draugam, ko jaunu iemācīties, ko sliktu atmest utt.) Ja katram šajā draudzē jautātu:“Kāds ir tavs dzīves mērķis?”, droši vien saņemtu dažādas atbildes: “Būt labai sievai/vīram, būt par labu māti/tēvu, darīt labi savu darbu, būt par labu skolotāju, labu medmāsu, mehāniķi, pārdevēju, svētdienskolotāju un vēl, un vēl.”
Šīs atbildes varētu būt labas, bet tās visas ir otršķirīgi mērķi. Jautājums ir: Kas ir tavs augstākais mērķis jeb virsmērķis dzīvē? Citiem vārdiem sakot, kāda ir tavas dzīves jēga? Katrai dzīvai radībai ir mērķis vai jēga tās eksistencei. Katram māla traukam ir kāds nolūks, kam podnieks to ir radījis – skaistu puķu ielikšanai, dzēriena ieliešanai, ēdiena pagatavošanai. Ne velti, ja veikalā vai tirgū redzam kādu priekšmetu, kura pielietojumu nezinām, mēs gribam noskaidrot tā pielietojumu, jautājot:”Kam tas domāts?”
Tāpat arī katrai dzīvai būtnei ir virsmērķis, jēga. Un arī katru cilvēku Dievs ir radījis ar jēgu, ar mērķi. Ikvienam cilvēkam, lai tas būtu laimīgs, ir jāatrod un jāpiepilda savas dzīves jēga. Mēs esam zaudētāji, ja mēs neatrodam, kas ir mūsu mērķis un mūsu dzīves jēga, ja nesaprotam, kam mūsu Radītājs Dievs mūs ir iecerējis.”
Pāvila 3 svarīgie soļi. No šīs Rakstvietas Filipiešiem 3:7-16 mēs izsecinām, kas apustulim Pāvilam ir svarīgi. Pirmkārt, Pāvils ir atradis savu dzīves mērķi, lai dzīvotu piepildītu dzīvi. Viņš uzskata, ka tas ir svarīgi – atrast dzīves jēgu un dzīvot, darboties saskaņā ar to. Filipiešiem 3:8-12.pantā Pāvils saka: “Lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; … lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem. … es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.“ Pāvila dzīves jēga jeb virsmērķis burtiski ir – lai satvertu Jēzu un līdzinātos Viņam. Tai būtu jābūt arī mūsu dzīves jēgai.
Otrais solis, ko Pāvils rāda mums šajā Rakstvietā, ir – aizmirst to, kas ir pagātnē, neskatīties atpakaļ: „aizmirsdams to, kas aiz manis.” /Filipiešiem 3:13/ Pāvilam, tāpat kā katram no mums, pagātnē ir lietas, ko viņš vēlētos aizmirst. Pāvils, kad viņu vēl sauca par Saulu no Tarsas, savā pagātnē mocīja un nogalināja daudzus nevainīgus ļaudis, šņāca draudus un nāvi (Apustuļu d.9:1). Pāvils savā pagātnē radīja daudz sāpju, un nodarīja lielu posu Jēzus Kristus mācībai. Bet pēc satikšanās ar Jēzu ceļā uz Damasku, viņa dzīve tika mainīta. Viņa priekšā pēc šīs satikšanās ar Jēzu bija izvēle. Viņš varēja pārdomāt un vēlreiz izdzīvot savas kļūdas un noziegumus, kavēties tajos, ļaujot tiem izpostīt savu turpmāko dzīvi un sekmīgas kalpošanas iespēju. Vai arī Pāvils varēja aizmirst par pagātni un doties tālāk dzīvē uz priekšu. Tieši tāpat kā Pāvils izdarīja savu izvēli, arī tev ir jāizdara izvēle, ja gribi, lai tava dzīvei būtu jēgpilna.
Varbūt tev ir bijusi ļoti nepatīkama, pat smaga un traģiska pieredze, vai arī tu pagātnē izdarīji kaut ko, ko nožēlo. Varbūt atmiņas par padarīto vai piedzīvoto turpina tevi vajāt, neļaujot tev dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tā ir daudziem. Bet lai tev tā ir kā atklāsme – tas ir beidzies. Tas ir izdarīts. Tas ir pagājis. Tas ir piedots. Tas vairs tev nevar nodarīt pāri. Tu vairs neko nevari darīt, lai to izmainītu vai vērstu par labu. Tu vairs nevari atgriezties pagātnē un kļūdainā lēmuma vietā pieņemt citu. Tu vairs neko nevari darīt. Vienīgais, ko tu vari darīt ir – aizmirst to un dzīvot tālāk, piepildot savas dzīves jēgu. Jo – tu vēl joprojām esi spēles laukumā, tu esi uz skrējēju celiņa, neskatoties uz tavu pagātni, tu vēl dzenies pēc balvas, tavs laiks vēl nav beidzies. Nu un, ka ienaidnieks pagātnē pirmajā spēles puslaikā iesita tavos vēl un vēlreiz?! Nu un ka tu izcieti sodu uz noraidījuma soliņa? Dievs vēlas aizmirst tavas pirmā puslaika kļūdas un vainas. Viņš vēlas, lai arī tu aizmirstu. Tieši tāpēc Kristus nomira pie krusta, lai piedotu tavu pagātni un dotu tev jaunu dzīvi! Jesajas 43:25 Dievs ir teicis: “Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.”
Tev ir jāaizmirst ne tikai sliktais, kas pagātnē ir noticis, bet arī labais. Daudzi ļaudis fokusējas uz kādu laikposmu savā dzīvē un visu atlikušo dzīvi pavada, vēlreiz un vēlreiz izdzīvojot skaistos pagātnes notikumus, kavējoties skaistās atmiņās. Varbūt tas bija laiks, kad biji jauns, kad bija skaistie vidusskolas gadi, kad bērni bija mazi, kad nebija rūpju. Tas ir arī kristiešu kārdinājums – kavēties atmiņās. Taču neaizmirsti – tu skrien kā sacīkstēs, tev ir jāfokusē skatiens uz goda balvu. Tev nav jāskatās atpakaļ.
Nekavējies pie savām kļūdām un savām neveiksmēm. Neļauj tām izpostīt tavu kalpošanu. Nekavējies savos veiksmes mirkļos. Dod iespēju tavai kalpošanai būt efektīvai. Noliec visu, kas nav izdevies, kā arī to, kas ir izdevies, Kristum pie kājām. Varbūt tās ir sliktas atmiņas par piedzīvotu un piedotu grēku. Dievs to ir piedevis. Tu sev nē. Tu nevari to aizmirst. Liec savu nožēlu Viņam pie kājām. Pieņem to par savu mācībstundu, izdari secinājumus, saskaiti zaudējumus, vēlreiz pateicies Dievam, un apņemies, ka tu Kristus spēkā nekad vairs šādu grēku nedarīsi. Bet tev nevajag tajās atmiņās peldēties un gozēties, un sevi pastāvīgi šaustīt. Tu kā sacīkstēs dzenies pakaļ mērķim, goda balvai /Filipiešiem 3:14/ Fokusē savu skatienu uz balvu, kas tevi gaida!
Ja vēlreiz izlasām Filipiešiem 3:7-9. pantu, mēs varam saprast, ka Pāvils saka: “Es nedzīvošu pagātnē, tas viss, pat ieguvums, ir zaudējums, tie ir mēsli. Mana dzīves jēga ir būt kā Kristum – Viņu iegūt un atrasties Viņā. Vienalga kas arī noticis manā dzīvē pagātnē, tā jau ir vēsture, šodien es dzīvoju Jēzum.”
Trešā lieta, ko Pāvils caur šo Rakstvietu māca, ir: satver tagadni: “bet es dzenos, lai to satvertu … aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai…” /Filipiešiem 3:13-14/ Ir viegli dzīvot pagātnē. Ir viegli sapņot, dzīvojot tālā nākotnē. Tas ir īsts izaicinājums atzīt tagadni un to satvert, jo tas nozīmē, ka tu vairs nevari sev atļaut to greznību, sakot: “KĀDU DIENU es patiešām kaut ko darīšu ar savu raksturu… savu nodošanos Dievam… REIZ es tiešām kaut ko darīšu ar savu kalpošanu… savu veselību… savu atbildību ģimenes priekšā… REIZ es patiešām katru dienu lasīšu Dieva Vārdu un lūgšu…. es kļūšu par sludinātāju… es draudzes priekšā stāstīšu par Dieva darbiem manā dzīvē….utt. …u.tjpr.
Satver tagadni ticībā. Jāņa evaņģēlija 11.nodaļā ir stāsts, ko tu droši vien zini, par Jēzum tuvu ģimeni, kurā nomira Jēzus labs draugs Lācars. 21.pantā Lācara māsa Marta izsaka klasiskos vārdus, ko daudzi, kas dzīvo pagātnē, lieto: ja vien…( Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris). 23.pantā Jēzus viņai saka: “Tavs brālis celsies augšām!” 24.pantā Marta saka Jēzum: “Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.” Marta zināja, ka Jēzum pagātnē bija liels spēks. Viņa zināja, ka Jēzum būs spēks nākotnē, bet Marta kā tik daudzi no mums, nebija pārliecināta par Viņa spēku tagadnē, pašreizējos apstākļos. Mums nav nekādu problēmu ticēt, ka Kristus patiešām darīja brīnumus pagātnē (un lielākais no tiem bija viņa nāve pie krusta un augšāmcelšanās). Mēs arī ticam, ka nākotnē Viņš atkal nāks un mēs būsim pie Viņa Mūžībā. Bet kāpēc mums ir tik grūti ticēt Viņam šobrīd, ticēt tam, ka Viņš dara brīnumus tagadnē???
Izlasi, ko Martai atbildēja Jēzus (Jāņa 11:25-26). Savu sakāmo Jēzu pabeidz ar vārdiem: ”Vai tu to tici?” Martas atbilde bija: “Jā, Kungs”. “Viņa saka: “Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.”” Šajā brīdī Marta satvēra tagadni un ticēja. Arī mums ir jāsaka: Jā, Kungs, es ticu…
Jā, Kungs, es ticu… ka Tu joprojām esi tā balss kalna galā.
Jā, Kungs, es ticu… ka Tu pāršķēli jūru un izvedi mani cauri jūrai sausām kājām.
Jā, Kungs, es ticu… ka Tu joprojām apsauc vētru un vēju.
Jā, Kungs, es ticu… ka Tu joprojām piecel no miroņiem, Tu dziedini aklos, kurlos, mēmos, klibos, salauztos, Tu izdzen dēmonus, Tu dziedini salauztās sirdis, Tu joprojām esi Dzīvības Maize …
Mums ir jāizmanto katra iespēja, lai sasniegtu savas dzīves mērķi. Diemžēl, tik bieži mēs tiekam ierauti ikdienas dzīves sīkumos, ka mums vienkārši nav laika satvert mirkli un tie viens pēc otra aizslīd mums garām, prom uz Mūžību. Mums ir izpildes termiņi un pienākumi, problēmas un prioritātes, traucēkļi un kavēkļi… Un lai gan mēs patiešām vēlamies just lielāku piepildījumu no katras dienas, izskatās, ka šis piepildījums ir mums neaizsniedzams. Neviens negrib, lai viņa dzīve ir vidusmēra dzīve, vismaz ne daudzi no mums būtu gatavi to atzīt. Tas ir tikai dabiski, ka vēlamies, lai mūsu dzīve ir pilnīga, ka tā zeļ un plaukst, lai mums ir piepildīta dzīve. Es ticu, ka tā ir cilvēciska vēlme. Jautājums ir: “Vai mēs ļaujam, lai dzīve gatavo mums piepildījumu vai mēs paši atrodam šo piepildījumu Dievā?”
Satvert tagadni nozīmē, ka mēs izvēlamies dzīvot no dienas dienā, kā Dievs mums tās dod, piepildot tās ar jēgu. Ne dzīvojot pagātnē, ne nākotnē, bet tieši šeit un tieši tagad, un jēgpilni. Dievs nevēlas, ka mēs izšķiežam savu dzīvi bez mērķa. Viņš mums ir devis dzīves jēgu – līdzināties Kristum pielūgsmē, sadraudzībā, mācekļošanā, kalpošanā, misijā. Tas nenotiks pagātnē, tāpēc tā ir jāatstāj. Mēs nevaram to atlikt līdz rītdienai, jo rītdiena nekad nepienāk, tā pienāk tikai kā šodiena. Un ir tikai šodiena. Ir jādzīvo tagadnē, mums šodien ir jālīdzinās Kristum. Mums Dievam ir jākalpo šodien. Tas nozīmē – satver un lieto šo mirkli ar jēgu, sakot:”Jā, Kungs, es ticu”. Un tici, patiešām tici. Ja Viņš tā ir darījis, Viņš tā darīs atkal. Ja Viņš tā ir teicis, tad tā ir!