Saruna ar Sofiju Kātiņu

Ar Dievu viss ir brīnišķīgi!

Saruna ar Sofiju Kātiņu, ilggadēju kora dziedātāju, draudzes 150. gadadienu sagaidot.

Cik gadus jūs jau ejat Priekules baptistu draudzē?

No mazotnes, no 15 gadu vecuma. Es draudzes korī gāju, piecdesmit gadus tajā dziedāju, un tas man bija ļoti liels pārdzīvojums, kad vajadzēja aiziet no kora.

Jūs jauniešu gados diezgan daudz darbojāties draudzē?

Es dzīvoju laukos, un tad es neko daudz nedarbojos draudzē. Tā man bija dikti tālu no mājām. Uz kora mēģinājumiem pat sanāca braukt ar riteni pa tumsu. Diezgan bieži es arī netiku, jo bija darbs, strādāju kolhozā.

Kāds kalpošanas moments jums ir visvairāk palicis atmiņā?

Tie noteikti ir kora laiki. Mēs braucām ar kori dziedāt un pelnījām naudiņu, lai varētu baznīcu uztaisīt. Tas bija brīnišķīgs laiks! Cik daudz es varēju, es braucu līdzi. Viss tas stāsts par draudzes ēkas celšanu… Bijušais kora vadītājs Harijs Saule vienmēr brīnījās, ka es eju un kāpju visur, un man nebija bail!

Cik gados jūs kristījāties un izdarījāt izvēli sekot Kristum?

Neatceros vairs, ar visu slimošanu atmiņa ir pazudusi, bet man šķiet, ka tas bija 50-tajos gados. Es tikai atceros to, ka mūs kristīja Aizputē, un mēs kopā bijām divpadsmit gabali. Bijām tāds liels bars, kas brauca no Priekules kristīties.

Jūsu ģimene arī bija kristīga?

Jā, bija. Un arī vecvecāki – ticība paaudžu paaudzēs.

Jūsu draugi arī bija kristieši?

Jā, jā, bija, jo man ar tādiem pasaulīgiem jauniešiem nebija nekad nekas kopīgs. Es nekad nevarēju neko tādu, man labāk bija ar kristiešiem – ar tiem, ar kuriem man bija kopīgas intereses.

Jums ir bērni – vai arī viņi ir kristieši?

Jā, jā. Man ir dēls un meita, arī viņi abi ir kristieši. Inesīte iet māsu pulciņā – tad, kad nav jāstrādā, un Aigars dzīvo Liepājā. Mazbērni man nav kristīti, tomēr jūtu, ka viņi sirdī tic un māca tālāk to arī saviem bērniem.

Vai jūs skolā esat tikusi izsmieta jūsu ticības un pārliecības dēļ?

Es nē, bet mans dēliņš gan, jo viņš gāja pie Artura Gertnera mācīties tauri pūst. Viņu par to ķicināja, bet viņš neņēma to pie sirds un uz viņu pārmetumiem atbildējis ar: „Ko tu te smejies? Nāc man līdzi!” Tad vairāk neviens neko nebija pārmetis.

Vai jums kalpošanā bija kādas problēmas?

Problēmas jau rodas visādas dzīvē. Bija brīži, kad vīrs negribēja, lai es eju, un viņš man pārmeta. Bija jau visādi.

Varbūt jums ir kāds īpašs piedzīvojums ar Dievu, ko gribat līdzdalīt?

Dievs ir visu mūžu man bijis līdzās. Ir sargājis, vadījis un svētījis. Visa kā ir pieticis, un nekad nekā nav trūcis. Un ar Dievu viss ir brīnišķīgi!

Ko jūs novēlat draudzei šajos 150-tajos gada svētkos?

Draudzei es novēlu visu to labāko. Lai Dievs to svētī un lai nāk jaunieši – lai iesaistās Dieva Valstības darbā!

Intervēja Sanita & Anna
09.09.2016.


Comments are closed.

Priekules baptistu draudze


Mēs mācāmies īstenot to, ko Dievs ir pateicis par draudzi.

Pielūgsme - ieved cilvēkus tuvākās attiecībās ar Dievu. Šīs attiecības kristietim dod piepildījumu un dziedināšanu. Dieva pielūgsme un slavēšana nav atkarīga no mūsu garastāvokļa, emocijām vai gatavības Dievu slavēt. Dievam pienākas gods, neatkarīgi no mūsu stāvokļa.

Evaņģelizācija - Labās Vēsts līdzdalīšana visiem cilvēkiem. Draudze pastāv, lai liecinātu pasaulei par jaunu dzīvi Kristū. Ir divas lietas, kuras nebūs iespējamas Debesīs: grēkot un stāstīt pazudušiem par Kristu. Kāpēc Dievs mūs ir nolicis šajā pasaulē? Jēzus sacīja: "Lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis"

Pieaugšana – draudze pastāv, lai tās locekļi mācītos. Kristieša pieaugšanas mugurkauls ir Bībeles lasīšana, lūgšana, mācīšanās un pielietošana dzīvē.

Kalpošana – draudze pastāv, lai apliecinātu Dieva mīlestību līdzcilvēku vajadzībās. Katrs draudzes loceklis ir NOZĪMĪGS. Katram draudzes loceklim ir savs UZDEVUMS. Katra uzdevums ir SVARĪGS.

Sadraudzība - draudze pastāv, lai stiprinātu viens otru kā garīga ģimene. Jaunajā Derībā ir vismaz 55 pavēles, kuras var izpildīt tikai sadraudzībā ar citiem: Mīliet viens otru; nesiet viens otra nastas; iedrošiniet viens otru; piedodiet viens otram, u.tml.