Piedalījāmies GLS Vadītāju konferencē 2013
22. un 23. novembrī Rīgā notika jau trešā GLS (Global Leadership Summit) Vadītāju konference Latvijā ar devīzi jeb moto “Vadi vietā, kur esi”. No Priekules baptistu draudzes uz konferenci devāmies vairāk kā 15 cilvēku. Konferences ietvaros dažādi lektori stāstīja par savu pieredzi un secinājumiem darbā ar cilvēkiem, tos vadot un iedvesmojot, par šķēršļiem, ar ko jāsastopas vadītājam, par pēctecību. Lektoru vidū bija vairāki mācītāji un jaunu draudžu dibinātāji gan no ASV, gan Nairobi, psihologs, profesore sociālajā darbā, ASV ģenerālis u.c. Konferenci vadīja LBDS bīskaps Pēteris Sproģis, kurš pasākuma ietvaros skatītāju priekšā intervēja arī vairākus Latvijas uzņēmējus.
Galvenās GLS atziņas bija – būt drosmīgiem, atcerēties, ka mūsu Dievs vienmēr ir ar mums un iet mums pa priekšu, neklausīties sabiedrībā, kas saka: “Tu nespēsi! Tu nevarēsi! Tā nesanāks!” Arī nebaidīties no izaicinājumiem, bet uzdrošināties gan izteikt ideju, gan pieņemt izaicinājumu. Un, galvenais, nepadoties. Pārdomas raisīja Norspointas mācītāja Endija Stenlija skaidrojumi par Apustuli Pāvilu, liekot domāt par viņa lielajiem plāniem, kurus Dievs vienkārši izjauca, lai Pāvils pildītu Dieva gribu. Patiesībā mums nav jābēdājas par saviem izjukušajiem plāniem, ja tie ir izjukuši tāpēc, ka tāda bija Dieva griba. Dieva plāns vienmēr būs daudz, daudz vērtīgāks nekā mūsu realizētie plāni. Dieva plāniem ir mūžības vērtība. Estella.
Visvairāk mani uzrunāja GLS lekcija par māceklību, kas lika daudz ko pārdomāt. Kad biju svētdienskolniece, es gāju līdz mammai uz citu svētdienas skolu kādā ciematiņā. Mamma tur mācīja bērnus, un es, pati to nemanot, izaugu līdz tam, ka es arī vēlējos mācīt bērnus, stāstīt viņiem par Kristus darbiem un Viņa Labo vēsti. Tad draudzē kādu brīdi gāju līdzi skolotājai Inetai uz svētdienskolu par palīgu, bet tagad, kad pati paskatos uz sevi, es taču to daru viena pati, man nav mācekļa! Tāda veidā es savu kalpošanu esmu aprakusi zemē un paslēpusi, es to nevienam negribu atdot! Bet taču to vēsti Kristus atstāja visiem, lai tie stāstītu tālāk un māceklība augtu plašumā kā Jēzus Kristus laikā. Mana vieta kādreiz var palikt tukša.. Tagad saprotu, ka man tas ir jāmaina. Novēlu – nekalpo viens, bet ņem palīgus – līdzmantiniekus. Lolita.
No Brenē Braunas lekcijas „Drosme uzdrīkstēties” uzrunāja vārdi: „Cilvēka galvenās vajadzības ir justies mīlētam, piederīgam, būt drosmīgam. Atklāti jārunā par savām vajadzībām, nedrīkst baidīties no ievainojamības.” Profesore iedrošināja dzīvot tā, lai dzīves beigās cilvēks sev nejautātu, kā būtu, ja es pats būtu dzīvojis šo savu dzīvi. Ilze.
“Ne jau kritiķim ir nozīme, ne tam, kurš ar pirkstu norāda, kā stiprais klūp vai kā darītājs būtu varējis padarīt savu darbu labāk. Lauri pieder tam, kurš ir izgājis arēnā, kura seju ir nosmērējuši putekļi, sviedri un asinis, kurš ir varonīgi centies, bet atkal un atkal viņam nav izdevies, bet kurš beigās pazīst diža sasnieguma triumfu. Ja šāds cilvēks krīt, viņš krīt, daudz uzdrīkstējies.” (Teodors Rūzvelts). Šo citātu savā lekcijā minēja Brenē Brauna, kas man lika paskatīties uz sevi – kā es izlietoju Dieva doto dāvanu, kā es ar to kalpoju draudzei un līdzcilvēkiem. Lai Dievs dod vienmēr spēku un drosmi katram brālim un māsai, kalpojot Dieva tīrumā, un palikt stipriem arī ievainojumos. Ingrīda.
Viena no galvenajām GLS atziņām, kas man ļoti uzrunāja, bija: Esi stiprs un drosmīgs. Nebīsties. Dievs būs ar tevi un Viņš nepametīs tevi. Jo no vīzijas, plāniem ir jāpāriet uz darbiem un šie vārdi var būt kā iedrošinājums arī citiem. Runāts tika arī par draudžu augšanu un par pļāvējiem Dieva druvā, un kā viens no iemesliem, kas traucē draudžu augšanai, tika minēts tas, ka mēs savos kaujas ratos nevienu neielaižam, mēs cīnāmies vieni un pat nevēlamies redzēt kādu sev blakus, jo citus uztveram par sāncenšiem. Es teiktu, ka šis pasākums visiem, kas vēlas efektīvi darboties Dieva darbā, ir obligāts! Nauris.
Mārča Zīverta sacīto par 2011. gada GLS Rīgā skatiet šeit
