“Tas likās neiespējams ceļš…”

Saruna ar Guntaru Lašauri, Priekules draudzes sludinātāju.

Pārpublicēts no žurnāla Baptistu Vēstnesis, 2016. gada marta izlaiduma

Pastāsti par savu bērnību, par savu ģimeni, kurā esi uzaudzis. Esmu audzis trīs bērnu ģimenē. Man ir četrus gadus jaunāks brālis Edgars un septiņus gadus jaunāka māsa Kitija. Bērnību pavadīju Vecpilī, kas atrodas netālu no Durbes. Kad man bija desmit gadu, mana ģimene pārcēlās dzīvot uz Liepāju. Tas man bija liels šoks – no laukiem pārcelties uz pilsētu. Vides maiņa ietekmēja manu personību. Liepājā sāku mācīties prestižajā 5. vidusskolā. Tur man gāja grūti, bija problēmas pielāgoties lielajam skolas kolektīvam. Lauku skoliņā klasē bijām tikai astoņi skolēni, bet šeit – ap trīsdesmit. Pēc kāda laika tētis ģimeni pameta, un mani vecāki izšķīrās. Tas, protams, ļoti ietekmēja mūsu ģimeni un manu bērnību. Tas bija grūts periods, īpaši mammai. Arī finansiāli piedzīvojām ļoti lielu trūkumu. Atceros kādu reizi, kad skolā biju spēlējis uz naudu un vinnējis kādus divdesmit santīmus. Pa ceļam uz mājām nopirku maizi par šo naudu, un mammai toreiz bija asaras acīs. Kādu brīdi biju uzņēmies apgādību par brāli un māsu grūtajā situācijā, kurā bijām. Vēlāk manā dzīvē ienāca patēvs. Mana mamma ir ļoti viesmīlīga un draudzīga. Viņa labprāt uzņem viesus, mājas durvis vienmēr ir atvērtas. Arī mans tēvs ir ļoti viesmīlīgs, viņš ir attiecību cilvēks.

Kādas ir tavas attiecības ar brāli un māsu? Ar brāli man ir ļoti tuvas attiecības. Viņš ir dedzīgs kristietis. Sākumā mēs gājām kopā luterāņu baznīcā. Kad pārgāju uz baptistu konfesiju, viņš – uz draudzi Dieva mājas. Dzīvojam netālu viens no otra, kopā kalpojam kristīgajos skautos. Ar māsu kādu posmu dzīvē biju nedaudz atsvešinājies, jo viņa ilgu laiku dzīvoja Anglijā. Tagad viņa ir atgriezusies Latvijā, un mūsu attiecības atjaunojušās. Arī viņa ir kristiete.

Kāda ir tava izglītība un kur esi strādājis? Gribēju kļūt par policistu. Vidusskolā arī mācījos par policistu, kārtībnieku. Pabeidzot šo skolu, iestājos armijā profesionālajā dienestā. Sākotnēji pusgadu dienēju kājniekos Ādažos, tad pieteicās mana pirmā meita, un es pārcēlos uz jūras spēkiem, tuvāk savai dzīvesvietai. Kopumā dienestā esmu bijis desmit gadus. Man bija nodrošinātas visas sociālās garantijas, tas bija ļoti labs darbs. Neko citu līdz šim neesmu darījis. Nākot mācīties uz BPI, darbs armijā bija jāatstāj. Jā. Sākumā domāju, ka varbūt varētu abas šīs lietas apvienot. Vēlāk sapratu, ka man jānododas savam pašreizējam aicinājumam, tāpēc armija jāatstāj pilnībā.

Kad tavā dzīvē bija pirmā saskarsme ar garīgām lietām, kad sāki interesēties par Dievu? Atceros, man bija kādi seši gadi, jau mācēju lasīt, un mamma man sacīja, lai iemācos Tēvreizi. Es to iemācījos un laukos skaļi skaitīju tā, lai dzird mana vecmamma. Viņa no rīta mani paslavēja: vai, kā Guntariņš to Tēvreizi skaitīja, tik labs dēliņš! Tāda bija mana pirmā pieredze.

Pāris reizes esmu bijis svētdienskolā Vecpilī, pēc tam mamma mūs svētkos veda uz baznīcu. Mani nopietnie garīgie meklējumi sākās, kad man bija sešpadsmit gadu. Sākumā tie nebija kristietībā. Tā kā mans tēvs nodarbojās ar austrumu cīņām, viņš bija ļoti pārņemts ar austrumu filozofiju, budismu, dzenbudismu. Arī uz mani tas atstāja ietekmi. Atceros, man bija sešpadsmitā dzimšanas diena, kad tēvs man stāstīja, ka cilvēks var pamest savu ķermeni, kaut kur aizceļot. Tas mani ļoti aizrāva, gribēju to piedzīvot. Tā sākās mani garīgie meklējumi. Sāku lasīt garīgo literatūru, meklēju atbildes par dzīves jēgu, par pēcnāves dzīvi. Dievs kaut kādā veidā mani vadīja, jo pamazām mani garīgie meklējumi aizveda pie Kristus. Kā tu ar Viņu sastapies? Sākot no sešpadsmit gadu vecuma līdz pat armijas laikam, kad sastapu Kristu, uz dzīvi skatījos caur budistu prizmu. Auras, astrālie ceļojumi, čakras – manā galvā bija liela putra. Visas tās lietas centos praktizēt, man bija arī kādi piedzīvojumi, bet pilnībā tas mani nepārņēma.

Vienu no smagākajiem dzīves posmiem piedzīvoju pēc kādiem četriem dienestā pavadītiem gadiem, kad man bija divdesmit trīs. Tajā laikā biju aizrāvies ar dažādām kaitīgām, atkarību izraisošām vielām. Biju sācis attiecības ar sievieti, man bija piedzimis bērns – meitiņa. Vienu rītu pamodos un teicu: „Dievs, ja Tu esi, tad palīdzi man tikt no tā visa ārā, jo pats es to nevaru.” Sekoja kāds gadījums, kad braucu uz Grobiņu pēc briketēm un ceļā paņēmu stopētāju. Mans pasažieris – Jānis Polis no organizācijas “Jaunatne ar misiju” – nākamo desmit kilometru laikā, kurus mērojām kopā, pasludināja man evaņģēliju. Tas mani pārsteidza, parādīja izeju no situācijas, kurā atrados. Ieguvu cerību, ka Kristus var mani atbrīvot.

Kas tavā dzīvē notika tālāk? Pēc tās sarunas Jānis ar mani uzturēja kontaktu. Viņš nāca pie mums ar Inu ciemos, mācekļoja mūs. Pēc tam viņš devās misijā uz Buenosairesu. Viņa aizbraukšana lika mums domāt, ko darīt tālāk, kura būs tā baznīca, kur iesim. Pirmais, ko sapratām ar Inu, ka mums vajag sakārtot attiecības – apprecēties. Inu biju bildinājis Trīsvienības luterāņu baznīcā, tāpēc domāju, ka tā varētu būt arī mūsu draudze. Es gan izstaigāju vairākas baznīcas Liepājā, bet izvēlējos šo draudzi. Mēs izgājām iesvētes mācību, tikām tur kristīti, salaulājāmies, un tur es sāku aktīvi kalpot.

Vēlāk tavs ceļš aizveda pie baptistiem. Tas notika pamazām. Ļoti aktīvi lasīju Bībeli un redzēju, ka manā izpratnē kādas lietas nesakrīt ar Dieva Vārdu. Visgrūtāk man bija pieņemt bērnu kristību. Kad mums piedzima otrais bērns Samuēls, mācītājs mūs skubināja viņu kristīt, bet mana pārliecība bija, ka bērnam pašam jāpieņem lēmums. Tad bija periods, kad sapratām, mums jāiet uz citu draudzi. Mēs ar sievu par to lūdzām un gavējām. Sieva redzēja sapni, kurā mācītājs viņai saka, ka mums jāiet uz Nācaretes baptistu draudzi. Sekojot šim norādījumam, tur arī devāmies. Tādā veidā mūsu ceļš aizveda līdz Nācaretes draudzei. Tā manai ģimenei bijusi par lielu svētību. Mēs daudz esam ieguvuši no šīs draudzes. Brāļus un māsas, kas bijuši par atbalstu grūtos dzīves brīžos. Draudzē iemācījos, kā vadīt. Dievam bija savi plāni, – interesantā veidā Viņš mūs sauca ārā no šīs draudzes. Tagad esam Karostas kopienā. Redzu, ka Dievam ir kādi lielāki plāni manai dzīvei – būt ne tikai vienkāršam draudzes loceklim, bet būt vadītājam.

Kā uzzināji, ka ir tāds Baltijas Pastorālais institūts (BPI), un kā saprati, ka jānāk šeit mācīties? Par BPI uzzināju no Andreja Goloborodko. Mārcis Dejus bija uzaicinājis viņu un mani organizēt pārgājienu jauniešiem, uz kuru beigās gan pats netiku. Sākām runāt par studijām. Andrejs pastāstīja, ka viņš studē BPI. Sāku viņam par to jautāt, un mani tas ļoti ieinteresēja. Tāds nopietnāks impulss bija, kad Mārcis mani uzaicināja piedalīties misijā kopā ar BPI studentiem, kuri nedēļu bija Liepājā. Sapratu to, ka tiem, kas studē, ir labas zināšanas. Esošie studenti arī reklamēja savu skolu, un katram bija savs stāsts par to, kā viņš šajā skolā nonācis. Biju arī LBDS Reģionālajā tikšanās reizē Liepājā, kad bīskaps Pēteris Sproģis aicināja uz BPI atvērto durvju dienu, bet neuzdrošinājos uz to aizbraukt. Ļoti gribēju, bet domāju: nē, vēl nav īstais laiks, neesmu tam gatavs. Sāku pie sevis domāt, ko es vispār esmu iedomājies, kāds BPI? Tobrīd tas likās neiespējams ceļš. Arī mācītājs sacīja, ka uz atvērto durvju dienu var braukt tikai tad, ja saprot, kāpēc brauc, nevis – tāpat vien. Dievs jau strādāja pie manis, bet es neuzdrošinājos aizbraukt.

Kā tomēr izšķīries iet uz BPI, vai bija kādi cilvēki, kas deva to izšķirošo grūdienu? Ceļš līdz BPI bija interesants. Patiesībā Dievs parādīja, ka tas ir Viņš, kurš aicina. Kādā brīdī pamanīju, ka savu ticību esmu uzbūvējis uz citiem cilvēkiem. Biju iedomājies, ka mācītājs mani aicinās, ka viņš mani sūtīs, ka draudze mani atbalstīs. Bet notika savādāk. Daudz domāju par BPI, bet īsti neredzēju risinājumu, iespēju te mācīties. Es lūgšanā teicu: „Dievs, ja tas ir Tavs prāts, tad kārto Tu, jo es pats nekādus variantus neredzu. Man bija savs plāns, kā to biju iedomājies, bet mans plāns pilnībā izgāzās. Tad sākās Dieva plāns. Dievs aizveda mūs uz Karostas kopienu, un tad vienā brīdī sajutu – jā, šis ir īstais laiks. Saņēmu aicinājumu, kā Dievs man bija sacījis, ka Viņš mani sauks ārā no armijas. Šo saucienu saņēmu, kad mēs ar Karostas kopienu bijām ceļojumā uz Franciju. Tas notika Tezē kopienā. Klusuma brīdī, kurā bija jāpārdomā Raksti, Dievs mani uzrunāja ar vārdiem no Jesajas 43. nodaļas. Tad man bija otrs jautājums: „Dievs, kur man jāiet?” Stāstīju savai sievai, kā Dievs mani uzrunājis, un arī viņai bija tikai viens jautājums – ko tālāk? Sapratu, ka esmu paklausījis Dievam, izgājis no armijas, un tagad gribu mācīties. Par to runāju ar Tomu, kurš jau bija pieteicies mācībām BPI, arī ar Mārci. Karostas draudzē vēl nebiju īpaši ilgu laiku, Mārcis mani vēl kārtīgi nepazina. Viņš man piedāvāja vairākus variantus, taču, redzot to nemieru, kas bija manī, viņš man ieteica parunāt ar Kasparu Šternu. Biju uz pārrunām ar Kasparu, un tad jau viss notika.

Mācībās pagājis jau gandrīz pusgads, kas ir tas, ko esi ieguvis šajā laikā? Informācijas ir ļoti daudz, pamazām krājas arī pieredze. Domāju, ka vislielākais, ko esmu ieguvis, ir tas, ka stiprināts tiek mans aicinājums, tas top konkrētāks. Tagad zinu, kāds katram kristietim ir pamatmērķis, pamatuzdevums, tas ir – darīt Dievu pazīstamu, darīt cilvēkus par mācekļiem. Un tas nemainās atkarībā no tā, kurā vietā esi. Esmu sapratis, ka ikvienam cilvēkam ir sava vīzija, kā viņš īsteno šo mērķi. BPI palīdz man ieraudzīt manas dāvanas, ar kurām varu īstenot šo mērķi – darīt Dievu pazīstamu. BPI parāda man to, kas es esmu, pirmkārt, caur mentoringu, kas man ir milzīgs ieguvums. Tas palīdz man saprast savas vājās un stiprās puses. Liels ieguvums, esot BPI, ir dzīve kopienā, attiecību veidošana ar citiem studentiem. Protams, arī lektori, kas brauc no ārzemēm. Ļoti iedrošina bīskapa sacītais. Viņš vienmēr pasaka ko iedrošinošu, viņš prot no jauna izaicināt.

Tev kādreiz ir piezadzies šaubu brīdis, vai esi izdarījis pareizo izvēli? Pirms nācu uz BPI, man bija jautājumi, vai tas ir īstais ceļš, un Dievs to apstiprināja ar savu Vārdu Mateja 5:13, kur teikts, ka mums jābūt par zemes sāli. Sapratu, ka šis ir īstais ceļš man, un manī ienāca miers.

Vai tev ir kādas domas, kas būs tad, kad pabeigsi BPI, varbūt kāda vīzija? Vislielākais sapnis, vīzija man ir dibināt draudzi, bet tas liekas tik tāls, neaizsniedzams mērķis, par ko pat skaļi negribas runāt. Esmu atvērts Dievam. Ja Viņš mani sauks un aicinās uz ko citu, es vienkārši atsaukšos un paklausīšu. Esmu caur BPI satvēris savu pamatmērķi un satveru vēl vairāk savu identitāti Kristū. Tas lielākais, ko darīt pēc mācībām, būtu dibināt draudzi vai arī būt par sludinātāju kādā draudzē.

Tu esi prom no mājām, tev ir divi bērni, pavasarī gaidāt trešo. Kā sieva skatās uz to, ko dari? Patiesībā viņai ir visgrūtāk, jo viņa pašlaik iznes vislielāko smagumu. Viņa rūpējas par diviem bērniem, ved viņus uz skolu, dārziņu, kurina krāsnis, dara visus mājas darbus, ved suni pastaigās. Esmu viņai bezgala pateicīgs. Ja sieva nebūtu ar mani vienā prātā, es nekad neparakstītos uz kaut ko tādu. Saprotu, ja Dievs aicina vienu, tad Viņš aicina arī otru. Es piedzīvoju un redzu to, ka sieva mani atbalsta ar abām rokām. Domāju, ka viņai pienākas vislielākā pateicība aiz Dieva par to, kas notiek manā dzīvē.

Kur saņem enerģiju, kā atpūties? Brīvo laiku cenšos pavadīt ar ģimeni. Man patīk skriet. Cenšos tagad atsākt skriešanu, jo bīskaps mūs izaicinājis uz desmit kilometru skrējienu. Viennozīmīgi Dieva Vārds un personīgais laiks ar Viņu ir tas, kas mani uzpilda, dod spēku un iedrošina.

Ko lasītāji var aizlūgt par tevi? Mēs ar sievu esam trešā bērniņa gaidībās. Dzemdības paredzētas marta mēnesī. Par to noteikti var aizlūgt. Un arī var aizlūgt par to, lai Dievs turpina gādāt finanses.

SANDIS KAŽMIRS, pārpublicēts no “Baptistu Vēstnesis”, 2016. g. marts


Comments are closed.

Priekules baptistu draudze


Mēs mācāmies īstenot to, ko Dievs ir pateicis par draudzi.

Pielūgsme - ieved cilvēkus tuvākās attiecībās ar Dievu. Šīs attiecības kristietim dod piepildījumu un dziedināšanu. Dieva pielūgsme un slavēšana nav atkarīga no mūsu garastāvokļa, emocijām vai gatavības Dievu slavēt. Dievam pienākas gods, neatkarīgi no mūsu stāvokļa.

Evaņģelizācija - Labās Vēsts līdzdalīšana visiem cilvēkiem. Draudze pastāv, lai liecinātu pasaulei par jaunu dzīvi Kristū. Ir divas lietas, kuras nebūs iespējamas Debesīs: grēkot un stāstīt pazudušiem par Kristu. Kāpēc Dievs mūs ir nolicis šajā pasaulē? Jēzus sacīja: "Lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis"

Pieaugšana – draudze pastāv, lai tās locekļi mācītos. Kristieša pieaugšanas mugurkauls ir Bībeles lasīšana, lūgšana, mācīšanās un pielietošana dzīvē.

Kalpošana – draudze pastāv, lai apliecinātu Dieva mīlestību līdzcilvēku vajadzībās. Katrs draudzes loceklis ir NOZĪMĪGS. Katram draudzes loceklim ir savs UZDEVUMS. Katra uzdevums ir SVARĪGS.

Sadraudzība - draudze pastāv, lai stiprinātu viens otru kā garīga ģimene. Jaunajā Derībā ir vismaz 55 pavēles, kuras var izpildīt tikai sadraudzībā ar citiem: Mīliet viens otru; nesiet viens otra nastas; iedrošiniet viens otru; piedodiet viens otram, u.tml.