Ekspedīcija Tēvi, Dēli 2014
No 18.-20.jūlijam Priekules baptistu draudze sadarbībā ar Priekules novada pašvaldību jau trešo gadu organizēja “Tēvu un dēlu” ekspedīciju ar kanoe laivām, lai pavadītu kopā kvalitatīvu laiku – ar to domāts, ka tētis velta visu savu uzmanību savam dēlam ne tikai dažas minūtes dienā, bet visu ceļojuma laiku.
„Es atceros no savas bērnības tās dažas epizodes kopā ar savu tēti. Braucām uz mežu ar “šperriņu” (kāju minamo mopēdu), sēdēju uz spilvena un biju iekrampējies tētim “trennūzenēs”- sporta biksēs. Mežā izrakām papardi un atvedām mājās. Tas bija mūsu laiks. Tas ilga 1,5 stundu un es šodien par to jūsmoju. Man ir 36 gadi un es to joprojām nesu sirdī. Vēl mēs braucām nelielā piknikā uz Vadakstes upi netālu no Ezeres. Biju jau paaudzies. Mēs vienu rītu braucām ar piepūšamo laivu makšķerēt. Redzējām mežacūku baru. Patiesībā es pirmo reizi redzēju mazos strīpainos rukšus. Tad braucot tālāk, pirms mums nogāzās bērzs pašā upē. Uzskrēju paskatīties – tas bija bebra kunga darbs “Ahoi, bebra kungs. Tā nedari vairs.” Man nebija tādas iespējas uzaugt kopā ar tēti, taču maniem dēliem ar mani ir iespēja, un es to gribu darīt ar pamatīgu ieguldījumu. Es neesmu labākais piemērs, bet darīšu visu iespējamo. Tāpēc tēviem un dēliem ir jābūt savam laikam. Īpašam laikam kopā. Savi piedzīvojumi, savi riski, sarunas, sacensības, pārgalvības – viss iespējamais, kamēr mamma neredz. Patiesībā es ar interesi gribu zināt, kādi būs mani mazdēli. Vai viņi saņems no maniem dēliem to, ko tagad viņos ieguldu? Es izaicinu arī tevi īpašam laikam kopā ar savu dēlu!!! Meitas, nepārprotiet. Tēviem un meitām arī ir nepieciešams īpašs laiks, un es to apzinos!
18. jūlija vakarā izbraucām no Priekules baptistu baznīcas uz atpūtas vietu “Imulas”, kas atrodas starp Sabili un Kandavu. Vakarā iekūrām uguni; pirmā tēja, desiņas un nakts pienāca ātri. No rīta pirmie jau pus sešos augšā, pamana, kā mežacūkas nāk dzert Abavas ūdeni. Izmantojām iespēju piedalīties “Pasaku meža” trasē. Zēni sadalījās 2 komandās un devās aizraujošā sacensībā, kur medaļa tikai viena. Pēc izietās trases laižamies Abavā un pirmās pusdienas ieturam Sabilē pie tilta. Pa ceļam veiksme bija mūsu pusē, jo izdevās saķert zivis vakariņām. Mūsu nakšņošanas vieta bija Abavas Rumba. Pirmās dienas ceļojums pa upi nebija nogurdinošs. Iekārtojām nometnes vietu. Malku gan nācās pat atvest laivā no Abavas otra krasta. Zēni metās Abavā un izmantoja laiku, lai pārbaudītu, vai glābšanas vestes patiešām glābj. Bija iespēja izmantot arī “tarzanku” – no krasta ar striķi lēkt Abavā. Vecumam nebija ierobežojumu, galvenais ka glābšanas vestes notur virs ūdens. Oi, es te par daudz sāku atklāt mammām nevajadzīgu informāciju.
Nākošās dienas rīts pierāda, ka vīri ar saviem dēliem nekur nesteidzas un enerģija ir daudz patērēta, tāpēc no rīta nesteidzamies celties. Brokastīs folijā sautēti jaunie kartupelīši, mājas sviests, zaļumi, burkāni, garšvielas un 20 min uz oglēm. Tās tik bija brokastis! Pēc brokastīm vēl viena kopēja bilde un tad laižamies lejā pa Abavas Rumbu un piestājām Sventēs. Atkal jauns izaicinājums katram vīram, kurš nav laidies trošu ceļā pāri Abavai. Galvenais neskatīties lejā. Stipri turēties un laicīgi sākt bremzēt. Cienot mammu satraukumus, detaļās neizplūdīšu. Vecumam ierobežojumu nebija tāpat kā ātrumam un riskam. Pēc iegūtās jaunās pieredzes un pāris ekstrēmiem momentiem dodamies tālāk uz Rendas pusi. Pa ceļam – pusdienas Abavas stāvkrastā: vīri ēd, zēni peldas. Pēc tam vīri atkal ēd un arī zēni ēd. Tad pēdējais cēliens līdz Rendai 3,5 stundas bez īpašas apstājas airējam 15 km.
Kopā piedalījāmies 12 dēli vecumā no 5 g. līdz 14 g. un 11 vīri. Kopā veicām 35 km pa Abavu. Upe ir ļoti pieprasīta, daudz laivotāju grupu. Pa ceļam vairākas krāces, ļoti līkumaina, kas padara ceļojumu interesantu. Daudz stāvkrastu un skaista daba. Vietām upe sekla un šaura, vietām – dziļa un plata. Piedzīvojums ir tā vērts. Šo īpašo brīdi uzskatu par izdevušos. Tēvu un dēli pieprasa to atkārtot atkal un atkal. Ir kopēji piedzīvojumi no iepriekšējiem gadiem. Ir vajadzība pēc jauniem piedzīvojumiem. Sestdienas rītā dzima kopēja vīzija. Nākošā gadā upes iemainīt pret jūras ceļojumu – doties nelielā izbraukumā uz kaimiņu zemi Igauniju uz Ruhnu – Roņu salu. Vienojāmies, ka sāksim krāt līdzekļus un doties jauniem izaicinājumiem pretī. Zēniem un vīriem ir mežonīgas sirdis. Tās nevar apturēt, arī manu nē !!!” /Mārcis Zīverts/
