Saruna ar Rasmu Ziemeli
Lai vairāk būtu Dieva Gara klātnības.
Saruna ar Rasmu Ziemeli, ilggadēju svētdienskolotāju, kora dziedātāju, draudzes saimnieci, draudzes 150. gadadienu sagaidot.
Kāda bija draudze, un kas notika laikā, kad jūs bijāt jauniešu gados?
Es jums varu pateikt to, ka es jauniešu laikā nebiju šai draudzē. Es biju Kalvenes-Asītes draudzē. Uz šejieni atnācu tik uz 1952./1953. gadu.
Cik gados jūs atnācāt uz Priekuli?
Divdesmit piecos gados.
Cik gados jūs kristījāties?
Man tad bija 19 gadi.
Kā jūs kalpojāt?
Tie bija pēckara laiki, un draudzēs, tā kā bija Padomju Savienības laiki, nekāds jauniešu darbs nenotika. Tikai visi jaunieši, kuri gribēja būt draudzē, sadarbojās ar kori, un tā jau es arī. Jau pirms kristībām piedalījos korī. Vēl bija kādas vakara sanāksmes. Es dzīvoju tālu, un man bija vismaz četri kilometri, ko iet kājām.
Kas jums ir palicis atmiņā no laika, kad atnācāt dzīvot uz Priekuli?
Nu jau būs kādi sešdesmit gadi, kopš esmu Priekulē. Tas, ko es esmu piedzīvojusi, ir – šis man ir jau desmitais mācītājs! Jo mācītāji mainās ik pēc zināma laika.
Pēckara laikos pēc dievkalpojumiem jaunieši saorganizēja mašīnas un brauca pie tiem, kas dzīvoja laukos un netika uz dievkalpojumiem. Gandrīz katru otro svētdienu bija izbraukumi! Jauniešus iesaistīja tajā darbā. Un arī saimnieciskajos darbos, kuri bija draudzē, jaunatne piedalījās – svētkos, kad bija maizītes jāsmērē un jāgatavo. Es arī ilgu laiku nostrādāju svētdienas skolā.
Kas tajos laikos baznīcā bija citādāk kā tagad?
Cilvēkam līdz ar viņa novecošanu mainās arī uzskati. Jaunībā viss izskatās savādāk, un vecumdienās uz to skatās ar pavisam citām acīm. Tā kā koris bija daudz plašāks, bija tādi „kora vakari”. Dziedājām dziesmas un stāstījām liecības. Tajā laikā jaunatne arī gāja kopā pa kādam vakaram.
Ko jūs novēlat draudzei šajos skaistajos 150-tajos gada svētkos?
Lai vairāk būtu Dieva Gara klātnības, un lai tā būtu izjūtama gan cilvēkos, gan dievkalpojumos!
Intervēja Sanita & Amanda
Septembris, 2016.