Saruna ar Aivaru Mellumu
Un tomēr es no tā visa neatkāpjos.
Saruna ar Aivaru Mellumu, ilggadēju kora dziedātāju, draudzes 150. gadadienu sagaidot.
Kādas kalpošanas nozares bija aktīvas jūsu jaunības laikā?
Draudzē eju jau kopš bērnības, gāju līdzi vecākiem jau pirms Otrā pasaules kara. Kara laikā draudzes ēku nopostīja. Pēc kara draudze tikās citur – vienā privātmājā uz Ķieģelu ielas. Jau no bērnības sekoju vecākiem uz dievnamu, un līdz ar to mana bērnība tika pavadīta draudzē. Kad atgriezāmies no kara, no bēgļu gaitām, tad jau tūliņ sāku iet skolā. Man bija seši gadi. Tai laikā jau par Dievu nedrīkstēja publiski runāt. Man bija iesauka: re, ku(r) mācītājs! Bet tas manī dusmas neizraisīja, un es neizturējos ar necieņu pret tiem bērniem. Kad jau biju skolu pabeidzis un sāku strādāt, arī pats kristījos un ienācu draudzē. Kristības notika Aizvīķu dievnamā, jo mūsu draudzes ēkā nebija kristību kapa. Kristījos 19 gadu vecumā.
Kurā kalpošanas nozarē jūs iesaistījāties?
Es neesmu runātājs, esmu praktiķis. Piedalījos draudzes saimnieciskajos darbos. Dēļi, ar kuriem ir apšūts mūsu dievnams, ir manis gatavoti, protams, kopā ar dēliem. Mežā cirtām balķus, nospundējām, un iznāca visu baznīcu un pat piebūvi apšūt. Biju arī draudzes sekretārs un biju revīzijas komisijā.
Kas kalpošanā sagādāja problēmas?
Tai laikā dzīvojām Padomju Savienībā, un bija pavisam citi uzskati. Kad gājām baznīcā un kad es dziedāju korī, mani bērni nāca pie manis augšā korī sēdēt. Tad skolotāji no skolas nāca baznīcas priekštelpā un skatījās, kur tie bērni sēž. Bija liela novērošana. Nebija patīkami, ka tevi tirda, ka tavi bērni arī iet baznīcā, jo tad to nebija brīv darīt. Un tomēr es no tā visa neatkāpjos – Dievs ir Viens!
Cik daudz aktīvu jauniešu bija jūsu laikā ?
Vārdusakot, cik arī jauniešu draudzē bija, tie visi bija aktīvi. Korī mums bija gan jaunie, gan vecie. Mēs īpaši atzīmējām dzimšanas dienas, un, vienalga, vai kādam ir 15, 11, vai 70 vai 80, – visi gāja pie viņa mājās un nešķiroja, vai viņš ir jaunāks vai vecāks. Visi gāja vienā lielā barā kā ģimene. Atceros, kā pie manis visi atbrauca uz laukiem ar motocikliem. Visi bija kā viens. Jaunieši kā paši par sevi bijām kādi desmit, vismaz. Atsevišķi kā jaunieši nekur negājām un neko netaisījām, bijām visi kopā draudzē.
Ko jūs novēlētu draudzei šajos skaistajos 150-tajos gadasvētkos?
Es draudzei novēlu izturību Dieva darbā un lai būtu lielāks koris! Jo atceros, ka mūsu laikos bija četrdesmit un vairāk dziedātāju! Mums šodien ir tik daudz jauniešu, bet viņi visi sēž lejā. Arī es nebiju lielais dziedātājs, bet ja man blakus dzied labi, es arī varu turēt līdzi. Bet tomēr man patīk viss tas darbs, kaut tik ļaudis vairāk iesaistītos kora darbā, man tas patiktu vairāk.
Intervēja Amanda & Sanita
08.09.2016.